Akvārija zivju saindēšanās ar nitrītiem (-NO2) un risinājumi.
Zemāk rakstā būs informācija par nitrītiem, kas tie ir, kur rodas, kādas pazīmes zivīm ar tiem saindējoties. Kādas koncentrācijas nepieļaut un kā rīkoties akūtas saindēšanās gadījumā un kā no tā izvairīties uz priekšdienām.
No kurienes rodas nitrīti
Lai saprastu no kurienes rodas nitrīti ir nedaudz jāatkārto, kas ir nitrificēčana un kāds ir nitrificēčanas cikls akvarāijā. Zemāk primitīva bildīte par nitrificēšanas ciklu.
Tātad no amonjaka un amonija, iedarbojoties baktērijām rodas nitrīti. Savukārt nitrītus ēd citas baktērija un no tiem tālāk izveido nitrātus. Nitrāti jau ir vairākus tūkstošus reižu mazāk kaitīgi kā amonjaks. Tāpēc, lai akvārijā uzturētu pēc iespējas mazāku vai nenosakāmi mazu amonjaka un nitrītu daudzumu būtu jāsaaudzē pietiekams skaits nitrificējošo baktēriju. Un nedrīkstētu akvārijā ielaist vairāk iemītnieku nekā akvārijā esošās baktērijas spēj pārstrādāt to radīto amonjaku. Tāpēc arī ir tik ļoti svarīgi startējot akvāriju laist iekšā iemītniekus lēnām pa dažiem ik pēc kādas nedēļas. Tas nepieciešams, lai baktēriju daudzums spētu saaugt tādā daudzumā, lai pārstrādātu iemītnieku radītos atkritumus. Tā kā nitrificēšana notiek labāk neitrālā un nedaudz sārmainā vidē. Tad saindēšanā ar nitrītiem gadījumā būtu arī jāseko līdzi akvārija ūdens pH rādītājiem. Un ja ūdens ir skābs t.i. zemāks par pH 7, tad būt jāpalielina pH vērtība līdz neitrālai, t.i līdz pH 7. Bet šāda pH vērtības palielināšana droši vien ir svarīgāka ja nitrītu uzkrāšanās vērojam ilgstoši, akvārijos ar lielu bioloģisko slodzi, kuros ūdens ātri noveco un kļūst skābs. Citos gadījumos pH raustīšana uz augšu un leju var būt ļoti bīstama zivīm un ar to nevajag aizrauties bez īpašas vajadzības. Kā to izdarīt, ar ko un konkrētām devām raksta beigās.
Tātad no amonjaka un amonija, iedarbojoties baktērijām rodas nitrīti. Savukārt nitrītus ēd citas baktērija un no tiem tālāk izveido nitrātus. Nitrāti jau ir vairākus tūkstošus reižu mazāk kaitīgi kā amonjaks. Tāpēc, lai akvārijā uzturētu pēc iespējas mazāku vai nenosakāmi mazu amonjaka un nitrītu daudzumu būtu jāsaaudzē pietiekams skaits nitrificējošo baktēriju. Un nedrīkstētu akvārijā ielaist vairāk iemītnieku nekā akvārijā esošās baktērijas spēj pārstrādāt to radīto amonjaku. Tāpēc arī ir tik ļoti svarīgi startējot akvāriju laist iekšā iemītniekus lēnām pa dažiem ik pēc kādas nedēļas. Tas nepieciešams, lai baktēriju daudzums spētu saaugt tādā daudzumā, lai pārstrādātu iemītnieku radītos atkritumus. Tā kā nitrificēšana notiek labāk neitrālā un nedaudz sārmainā vidē. Tad saindēšanā ar nitrītiem gadījumā būtu arī jāseko līdzi akvārija ūdens pH rādītājiem. Un ja ūdens ir skābs t.i. zemāks par pH 7, tad būt jāpalielina pH vērtība līdz neitrālai, t.i līdz pH 7. Bet šāda pH vērtības palielināšana droši vien ir svarīgāka ja nitrītu uzkrāšanās vērojam ilgstoši, akvārijos ar lielu bioloģisko slodzi, kuros ūdens ātri noveco un kļūst skābs. Citos gadījumos pH raustīšana uz augšu un leju var būt ļoti bīstama zivīm un ar to nevajag aizrauties bez īpašas vajadzības. Kā to izdarīt, ar ko un konkrētām devām raksta beigās.
- pārāk jauns akvārijs un nitrificējošās baktērijas nav attīstījušās pilnībā. Jaunam akvārijam nitrītu paaugstināšanos varētu pieskaitīt pie ''jauna akvārija sindroma''. Piemēram, akvārija startēšanas laikā vai vēl pāris mēnešu laikā pēc startēšanas, kamēr akvārjā stabilizējas tā bioloģiskais līdzsvars.
- Pārāk daudz iemītnieku un pārāk liela bioloģiskā slodze, kad nitrificējošās baktērijas netiek galā. Šajā variantā ietilpst arī pārāk daudz zivju ielaišana vienlaicīgi - tas parasti iet kopā arī ar amonija/amonjaka koncentrāciju paaugstināšanos
- Bojātas nitrificējošās baktērijas dēļ kādām pielietotām ķimikālijām - piemēram, zivju slimību ārstēšana ar antibiotikām, antiseptiskiem līdzekļiem, malahīta zilio un daudziem citiem preparātiem.
- Pārāk cītīga filtra mazgāšana hlorētā ūdenī, vai hlorēta ūdens liešana akvārijā
- Neatbilstoši ūdens parametri. Pārāk zems pH, zems Kh un Gh. Piemēram, Le Šateljē principa izpildīšanās (Chatelier's principle jeb ''The Law of Equilibrium), kas akvārijā praktiski novērojams, ja pH = 6.4 un zemāks un nitrātu koncentrācija ap 100mg/l vienlaicīgi - tad ķīmisku procesu īpatnību dēļ nitrīti nevar pārvērsties nitrātos.
- Citi iemesli
Ko tieši zivīs ietekmē nitrīti un saindēšanās ar tiem.
Lielākā problēma ar nitrītu saindēšanos ir tā, ka nitrīti iekļūst zivī caur žaunām un piestiprinās hemoglobīnam tajās pašās vietās, kur normāli būtu jāpiestriprinās skābekļa molekulai. Un tā kā normālos apstākļos hemoglobīns iznēsā skābekli pa zivs ķermeni un savāc CO2 un žaunās atkal apmaina pret skābekli. Tad nitrīti izjauc šo procesu. Pat sliktāk! Atšķirībā no skābekļa kurš viegli piekabinās un tik pat viegli atstāj hemoglobīnu, nitrīti tā neuzvedās. Nitrītu molekulu no hemoglobīna nav tik viegli dabūt nost. Nitrīti piestiprinoties pie hemoglobīna to nepamet ļoti ilgi un lai tos ''atkabinātu'' no hemoglobīna molekulas ir nepieciešams enzīms reduktāze.
Problēma rodas brīdī, kad nitrītu molekulas pārāk daudz sakabinās kopā ar hemoglobīnu. Tad izveidojas methemoglobīns - asinis kļūst ļoti tumšas, brūnas. Un methemoglobīns nepārnēsā skābekli, tāpēc ka visas brīvās vietas kur tas varētu pieķerties ir aizņemtas ar nitrītiem. Un rezultātā sākas zivju slāpšana. Tātad var teikt, ka saindējoties ar nitrītiem zivis slāpst, jo asinīs esošais hemoglobīns vairāk nespēj pārnēsāt skābekli. Un ir pētīts, ka enzīma reduktāzes iedarbībā atbrīvojot nu jau izveidojušos methemoglobīnu no nitrīta molekulas - process var aizņemt pat divas dienas līdz pilnībā tiek atbrīvots hemoglobīns. Koi karpām esot novērots, ka methemoglobīns spontāni var izveidoties pat līdz 10% no kopējā hemoglobīna daudzuma, pat ja apkārtējā vidē nitrīti nav sastopami un tas tiek uzkatīts vēl par normu.
Ja akvāriju zivīm methemaglobīna daudzums asinīs sasniedzis 20-30% tad zivju žaunas iekrāsojas dzeltenīgi brūnas. Ja methemoglobīna daudzums asinīs 40-80%, tad žaunas kļūst brūnas. Ja saindēšanās un līdz ar to methemoglobīna veidošanās turpinās, tad sākas strauja zivju miršana no noslāpšanas.
Ja akvāriju zivīm methemaglobīna daudzums asinīs sasniedzis 20-30% tad zivju žaunas iekrāsojas dzeltenīgi brūnas. Ja methemoglobīna daudzums asinīs 40-80%, tad žaunas kļūst brūnas. Ja saindēšanās un līdz ar to methemoglobīna veidošanās turpinās, tad sākas strauja zivju miršana no noslāpšanas.
Pie nitrītu saindēšanās izšķir 3 fāzes: Hronisku, subakūtu un akūtu.
Hroniska saindēšanās:
Pie hroniskas saindēšanās nitrītu koncentrācija apkārtējā vidē nesasniedz tādus apmērus, lai iestātos salīdzinoši ātra zivju nāve. Zivis spēj izdzīvot, taču ilgstoši indējoties ar nitrītiem tās atpaliek augšanā kļūst ''ievilktas'', tiek bojātas nieres un iespējama nitrītu ierosinātas anēmijas izveidošanās (nitrite induced hemolytic anemia). Anēmijas pazīme ir blāvi rozīgas žaunas. Šāda neliela ilgstoša indēšanās ar nitrītiem, reizēm var vilkties nedēļām. Kamēr akvārija turētājs pieredzes trūkuma dēļ nav pamanījis vai nav spējis paredzēt situācijas attīstības variantus.
Subakūta saindēšanās:
Subakūtas saindēšanās gadījumā zivju mirstība vēl nav novērojama
Akūta saindēšanās:
Akūta saindēšanās raksturīga ar zivju mirstību. Zivju bojā eja sākas dažu diennakšu laikā.
Un pavisam loģisks jautājums kā tad zināt kurā brīdī iestājas subakūta un kurā akūta saindēšanās. Principā tam nav nozīme un nav svarīgi. Jo precīzi to nevar pateikt šie stāvokļi ir atkarīgi no zivtiņu veselības stāvokļa, no zivju sugas un no daudziem citiem apstākļiem akvārijā, kas nosaka saindēšanās ātrumu. Kamēr vienas sugas zivis jau būs smagi saindējušās, tikmēr citām iespējams pat nebūs vēl saindēšanās pazīmes. Abi šie stāvokļi sākas pie nitrītu koncentrācijām 0.25-2.00mg/l. Tā arī būtu robeža pie kuras jāpieņem mēri, lai novērstu zivju saindēšanos un tālāku nitrītu uzkrāšanos.
Kādi faktori vēl ietekmē saindēšanos ar nitrītiem.
Pieņemtā bīstamā nitrītu koncentrācija ir 0.25-2.00mg/l. Taču kamēr citas sugas jūtas labi vai neizrāda saindēšanās pazīmes, tikmēr citām pie šādas koncentrācijas var sākties jau nopietna saindēšanās. Un to cik ātri parādās saindēšanās nosaka zivju suga un veselības stāvoklis, un dažādi ūdens parametri, kā, piemēram, pH, kH, gH, organisko vielu klātbūtne (kālija permanganāta tests), ūdens piesātinātība ar skābekli, temperatūra.
Tā, piemēram, pie nitrītu koncentrācijas 0.1mg/l varētu sākties problēmas jau ļoti daudzām zivīm, ja vienlaicīgi kopējā ūdens cietība GH ir mazāka par 5 grādiem. Bet tad jautājums kādēļ par bīstamu parasti pieņem nitrītu koncentrāciju sākot ar 0.25mg/l un vairāk. Atbilde slēpjas ūdens parametros un vielās ko tie satur. Šajā minētajā piemērā atrisinājums slēpjas Ca jonā. Jo lielāka ūdens cietībā jo vairāk arī Ca tas satur. Bet kalcijam ir īpašība samazināt žaunu caurlaidību. Tāpēc arī, jo lielāka kalcija koncentrācija ūdenī, jo mazāka žaunu caurlaidība un jo labāk zivis ir pasargātas no nitrītu saindēšanās. Tāpēc arī vismaz Latvijas, salīdzinoši cietajos ūdeņos, zivis labāk pārcieš nitrītu paaugstināšanos un tik ātri nesaindējas.
Tagad nedaudz pēc kārtas par katru no ūdens parametriem un kā tieši tas ietekmē nitrītus.
pH - skābā ūdenī (pH<7) saindēšanā ar nitrītiem notiek ātrāk un smagāk. Skābā ūdenī arī nitrificēšanas cikls strādā lēnāk, līdz ar to nitrīti lēnāk tiek pārstrādāti uz nitrātiem. Pakārtoti, skābs ūdens var arī norādīt, ka akvārija ūdens ir novecojis un netiek laikus mainīts.
Kh - nitrificēšanas ciklā ir nepieciešams karbonāta jons, lai tas pilnvērtīgi darbotos.
Gh - kopējā cietība un arī karbonātu cietība Kh norāda uz to ka ūdenī ir kalcijs. Bet kalcijs samazina žaunu caurlaidību un pasargā no nitrīta jona nokļūšanas zivs organismā caur žaunām. Ja Gh mazāks par 5 grādiem, tad to būtu jāpaceļ
Organiskās vielas - izšķīdušās organiskās vielas samazina skābekļa daudzumu ūdenī un traucē nitrificējošām baktērijām veikt savu darbu. Kā arī palielināts organisko vielu daudzums veicina heterotrofo baktēriju vairošanosm, kuras ražo daudz gļotu un pārklāj bioloģiskos substrātus un citas virsmas uz kurām mitinās nitrificējošās baktērijas- tādejādi apgrūtinot to darbu.
Temperatūra - jo augstāka temperatūra, jo agresīvāks ir nitrīta jons un ātrāk spējīgs nonākt zivī un izveidot methemoglobīnu. tāpēc saindēšanās gadījumā temperatūtu nevajadzētu turēt augstāku par 24 - 25 grādiem pēc Celsija. Ļoti nopietnas saindēšanās gadījumā temperatūru var vēl vairāk pazemināt. Taču jāatceras arī, ka pazeminot temperatūru vēl vairāk - sliktāk strādās arī nitrificējošās baktērijas.
Piesātinātība ar skābekli - Laikā, kad zivs ir saindējusies ar nitrītiem un liela daļa hemoglobīna ir pārveidojusies par methemoglobīnu ir ļoti svarīgi atlikušo, funkcionējošo hemoglobīnu izmantot maksimāli. Bet to var panākt tikai nodrošinot ūdeni ar maksimālu skābekļa daudzumu. Tikai jāuzmanās no pārspīlētas aeratoru lietošanas un pārspīlētas straumes veidošanas, jo zivīm būs jāsāk pastiprināti peldēt, lai turētos pretī straumei, bet tas tieši nav vajadzīgs jo pastiprinātas kustības tērē skābekli zivs organismā, kurš jau tāpat trūkst. Kā arī nitrificēšanas process patērē ļoti daudz skābekļa, līdz ar to papildus skābeklis nāks tikai par labu arī nitrificējošām baktērijām.
Ir pierādīts, ka hlora jons neļaujs nitrīta jonam caur žaunām nonākt zivī. Tāpēc tiek izmantoti hlorīdi nitrītu saindēšanās gadījumā.
Savukārt kalcija hlorīds ir pārāks par parasto vārāmo sāli, jo tajā esošais Ca jons vēl pastiprina žaunu necaurlaidību un līdz ar to darbojas vēl efektīvāk. Jo īpaši ūdenī ar zemu Gh.
Taču iekdienā ar parasto vārāmo sāli principā arī pietiek un ja vien netiek eksperimentēts ar ūdeni kam zema kopējā cietība Gh, tad bez kalcija hlorīda var iztikt.
Starp citu šad un tad cilvēki ir dzirdējuši par sāls pievienošanu startējot akvāriju.
Neliela atkāpe no tēmas. Bet bieži to dara tikai tāpēc, ka kāds tā ir ieteicis, nezinot iemeslu, kādēļ tas vajadzīgs. Šeit arī ir atbilde kādēļ tas vajadzīgs: Nepareizi un nepacietīgi startējot akvāriju cilvēkiem ir tendence pārāk ātri un pārāk lielā skaitā salaist iekšā dzīvniekus, kā rezultātā nitrificējošās baktērijas netiek līdzi radītajai slodzei un neizbēgami sāk uzkrāties arī nitrīti. Tad nu ieteikumam piebērt sāli startējot akvāriju ''kājas aug'' tieši no šī fakta.Taču šo nevajag uzskatīt kā standarta ieteikumu. Esiet pacietīgi - startējiet akvāriju droši un saudzīgi pret tā iemītniekiem!
Zemāk norādītās devas nav radušās vienkārši tāpat. Tām ir zinātnisks pamatojums. Proti, lai hlora jons spētu pasargāt žaunas no nitrīta jona, tad hlora jonam jābūt no 3-6 reizēm vairāk ūdenī nekā nitrīta jonam. Un tādēļ ir radusies šāda sakarība: 10mg NaCl/l pret katru 1mg/l nitrītiem.
Tā, piemēram, pie nitrītu koncentrācijas 0.1mg/l varētu sākties problēmas jau ļoti daudzām zivīm, ja vienlaicīgi kopējā ūdens cietība GH ir mazāka par 5 grādiem. Bet tad jautājums kādēļ par bīstamu parasti pieņem nitrītu koncentrāciju sākot ar 0.25mg/l un vairāk. Atbilde slēpjas ūdens parametros un vielās ko tie satur. Šajā minētajā piemērā atrisinājums slēpjas Ca jonā. Jo lielāka ūdens cietībā jo vairāk arī Ca tas satur. Bet kalcijam ir īpašība samazināt žaunu caurlaidību. Tāpēc arī, jo lielāka kalcija koncentrācija ūdenī, jo mazāka žaunu caurlaidība un jo labāk zivis ir pasargātas no nitrītu saindēšanās. Tāpēc arī vismaz Latvijas, salīdzinoši cietajos ūdeņos, zivis labāk pārcieš nitrītu paaugstināšanos un tik ātri nesaindējas.
Tagad nedaudz pēc kārtas par katru no ūdens parametriem un kā tieši tas ietekmē nitrītus.
pH - skābā ūdenī (pH<7) saindēšanā ar nitrītiem notiek ātrāk un smagāk. Skābā ūdenī arī nitrificēšanas cikls strādā lēnāk, līdz ar to nitrīti lēnāk tiek pārstrādāti uz nitrātiem. Pakārtoti, skābs ūdens var arī norādīt, ka akvārija ūdens ir novecojis un netiek laikus mainīts.
Kh - nitrificēšanas ciklā ir nepieciešams karbonāta jons, lai tas pilnvērtīgi darbotos.
Gh - kopējā cietība un arī karbonātu cietība Kh norāda uz to ka ūdenī ir kalcijs. Bet kalcijs samazina žaunu caurlaidību un pasargā no nitrīta jona nokļūšanas zivs organismā caur žaunām. Ja Gh mazāks par 5 grādiem, tad to būtu jāpaceļ
Organiskās vielas - izšķīdušās organiskās vielas samazina skābekļa daudzumu ūdenī un traucē nitrificējošām baktērijām veikt savu darbu. Kā arī palielināts organisko vielu daudzums veicina heterotrofo baktēriju vairošanosm, kuras ražo daudz gļotu un pārklāj bioloģiskos substrātus un citas virsmas uz kurām mitinās nitrificējošās baktērijas- tādejādi apgrūtinot to darbu.
Temperatūra - jo augstāka temperatūra, jo agresīvāks ir nitrīta jons un ātrāk spējīgs nonākt zivī un izveidot methemoglobīnu. tāpēc saindēšanās gadījumā temperatūtu nevajadzētu turēt augstāku par 24 - 25 grādiem pēc Celsija. Ļoti nopietnas saindēšanās gadījumā temperatūru var vēl vairāk pazemināt. Taču jāatceras arī, ka pazeminot temperatūru vēl vairāk - sliktāk strādās arī nitrificējošās baktērijas.
Piesātinātība ar skābekli - Laikā, kad zivs ir saindējusies ar nitrītiem un liela daļa hemoglobīna ir pārveidojusies par methemoglobīnu ir ļoti svarīgi atlikušo, funkcionējošo hemoglobīnu izmantot maksimāli. Bet to var panākt tikai nodrošinot ūdeni ar maksimālu skābekļa daudzumu. Tikai jāuzmanās no pārspīlētas aeratoru lietošanas un pārspīlētas straumes veidošanas, jo zivīm būs jāsāk pastiprināti peldēt, lai turētos pretī straumei, bet tas tieši nav vajadzīgs jo pastiprinātas kustības tērē skābekli zivs organismā, kurš jau tāpat trūkst. Kā arī nitrificēšanas process patērē ļoti daudz skābekļa, līdz ar to papildus skābeklis nāks tikai par labu arī nitrificējošām baktērijām.
Pazīmes saindējoties ar nitrītiem
- Pazīmju var nebūt, zivs iet bojā bez jebkādas slimības pazīmēm. Parasti gan pazīmes parādās
- Pazīmes līdzīgas kā zivju slāpšanai. Zivis uzturās pie ūdens virsmas, kampj gaisu. Uzturas palielinātas straumes tuvumā - pie aerātoriem, pie filtru izplūdēm. Pastiprināta žaunu kustība - pastiprināti elpo.
- Žaunas kļūst tumšas, sākumā dzeltenbrūnas, vēlāk brūnas
- Uz zivs ķermeņa var parādīties tumši pleķi, pat melnā krāsā. Piemēram, var palikt tumši brūna, vai melna galava, mugura, kā arī uz sāniem parādīties ļoti tumšas krāsas laukumi kurus nevar nepamanīt. Tie pazūd pāris nedēļu laikā pēc nitrātu saindēšanās novēršanas.
Kā rīkoties, lai novērstu jau esošu saindēšanos
Ķīmijas pielietošana, devas, devu aprēķināšana
Vispieejamākā ķīmija nitrītu saindēšanās novēršanai ir vārāmā sāls jeb NaCl. Un otra ķīmiskā viela, mazāk populāra, ir kalcija hlorīds, jeb CaCl2.Ir pierādīts, ka hlora jons neļaujs nitrīta jonam caur žaunām nonākt zivī. Tāpēc tiek izmantoti hlorīdi nitrītu saindēšanās gadījumā.
Savukārt kalcija hlorīds ir pārāks par parasto vārāmo sāli, jo tajā esošais Ca jons vēl pastiprina žaunu necaurlaidību un līdz ar to darbojas vēl efektīvāk. Jo īpaši ūdenī ar zemu Gh.
Taču iekdienā ar parasto vārāmo sāli principā arī pietiek un ja vien netiek eksperimentēts ar ūdeni kam zema kopējā cietība Gh, tad bez kalcija hlorīda var iztikt.
Starp citu šad un tad cilvēki ir dzirdējuši par sāls pievienošanu startējot akvāriju.
Neliela atkāpe no tēmas. Bet bieži to dara tikai tāpēc, ka kāds tā ir ieteicis, nezinot iemeslu, kādēļ tas vajadzīgs. Šeit arī ir atbilde kādēļ tas vajadzīgs: Nepareizi un nepacietīgi startējot akvāriju cilvēkiem ir tendence pārāk ātri un pārāk lielā skaitā salaist iekšā dzīvniekus, kā rezultātā nitrificējošās baktērijas netiek līdzi radītajai slodzei un neizbēgami sāk uzkrāties arī nitrīti. Tad nu ieteikumam piebērt sāli startējot akvāriju ''kājas aug'' tieši no šī fakta.Taču šo nevajag uzskatīt kā standarta ieteikumu. Esiet pacietīgi - startējiet akvāriju droši un saudzīgi pret tā iemītniekiem!
Zemāk norādītās devas nav radušās vienkārši tāpat. Tām ir zinātnisks pamatojums. Proti, lai hlora jons spētu pasargāt žaunas no nitrīta jona, tad hlora jonam jābūt no 3-6 reizēm vairāk ūdenī nekā nitrīta jonam. Un tādēļ ir radusies šāda sakarība: 10mg NaCl/l pret katru 1mg/l nitrītiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru